1988. gads

1882. gadā ar apbedījumiem pārpildītos katoļu kapus slēdza. Līdz pat 20. gs. sākumam vecos kapu krustus un akmens plāksnes atstāja savās vietās un kapu kopiņas nenolīdzināja.

19. gs. beigās Rīgai kļūstot par lielu rūpniecības centru, strauji pieauga pilsētas iedzīvotāju skaits. Ierodoties daudziem darba meklētājiem arī no Latgales, Lietuvas un Polijas, katoļu skaits sasniedza 60 000. Vienīgā nelielā katoļu Sāpju Dievmātes baznīca kļuva par mazu. Prāvests – prelāts Francisks […]

1888. gadā draudze izvēlēja komiteju un pilnvaroja uzsākt līdzekļu vākšanu jauna dievnama būvei. Komitejas locekļu sastāvā bija: pilsētas slepenpadomnieks Rudņickis, grāfiene Justiniāna Ščita, grāfs V. Soltāns, Eduards Bings, prelāts F. Afanasovičs, juriskonsuls L. Mertiens, J. Sevenkovskis un J. Pannevičs, kā arī A. […]

Avīzes “Рижский Вестник” 1889. gada 140. numurā sekoja draudzes atbilde: “..Š.g. 30. aprīlī un 14. maijā notika labprātīga ziedojumu vākšana jaunceļamai Romas-katoļu baznīcai. Pavisam savākti 5911 rubļu un 91 kapeika. Bez tam ziedojumi no atsevišķām personām pašreiz ir ap 10 000 rubļu. […]

Avīzes “Рижский Вестник” 1889. gada 211. numurā tika sniegta ziņa par baznīcas pamatakmens likšanu: “1889. gada 24. septembrī (6. oktobrī), piedaloties lielam ticīgo skaitam, notika Katoļu ielā filiālbaznīcas pamatakmens iesvēte, ko izdarīja kanoniķis Landsbergs un kanoniķis Afansovičs. Šais svinībās piedalījās Vidzemes gubernators […]

1890. gadā ēkai jau uzlika jumtu. 1891. gadā bija izbūvēta fasāde, pabeigti abi torņi un velves.17 1891. gadā 22. jūlijā uzlika torņu krustus un vidusjoma krustu. Krustus baznīcai uzdāvināja Sāpju Dievmātes baznīcas sindiks – komitejas loceklis Henriks Ludvigs Mertiens. Ievērojamāko ziedotāju – […]

1892. gada 15. septembrī Būvniecības komisija saskaņoja un apstiprināja projektu mūra žogam ar metāla vārtiem pie jaunbūvētās baznīcas gar Katoļu ielu un slēgto pilsētas kapsētu. Būvdarbus bija paredzēts organizēt inženiera F. fon Viganovska vadībā

1892. gada 15. (27. pēc Jūlija kalendāra) novembrī Mogiļevas palīgbīskaps Francisks Simons Albīns baznīcu konsekrēja (Titilus – ecclesiae st. Francisci Ass.).25 Jaunizveidotās Maskavas priekšpilsētas katoļu draudzes baznīca (līdz 1911. gadam vēl sāpju Dievmātes draudzes filiālbaznīca) tika veltīta Sv. Asīzes Franciskam

Saglabājusies plaša informācija par Sv. Franciska baznīcas interjera izveides vēsturi. Interjers un gandrīz visi iekārtas priekšmeti bija stilistiski vienoti, veidoti neogotikas stilā. Centrālais altāris, abi sānu altāri un biktskrēsli bija izgatavoti arhitektu, kokgriezēju un gleznotāju mākslinieciskā salonā (poļu valodā: salon artystyczny) Varšavā. Kancele […]

1900. gadā sākās baznīcas iekštelpu izgreznošana, kas izmaksāja vairākus tūkstošus rubļu. Šai laikā tika iegādātas jaunas Rīgā izgatavotas ērģeles. 1901. gada 4. janvāra periodiskajā izdevumā “Rigasche Stadtblätter” minēts, ka Sv. Franciska baznīca Katoļu ielā saņēmusi vietējās Emīla Martina ērģeļbūves firmas būvētās ērģeles, kas […]

Pirmā Pasaules kara laikā – 1915. gadā Sv. Franciska baznīcas visus trīs zvanus aizveda uz Krieviju. 1920. gadā divus zvanus atveda atpakaļ, bet Sv. Sofijas zvans pazuda.

Sv. Franciska baznīcas prāvesta Jāņa Volloviča (1868-1941) laikā, kurš baznīcas pārvaldi uzņēmās 1923. gadā, tika ierīkota elektriskā apgaisme un motors ērģelēm.

Sv. Franciska Romas katoļu baznīca redzama vairākos 1920. – 1930. gadu fotoattēlos.

1937. gadā baznīcu nodeva jezuītu ordeņa rīcībā. Sākās dažādi remonti dzīvojamā ēkā, tika pilnīgi sakārtota vitrāža, centrālapkure, viena sakristeja tika pārveidota par baptistēriju.

1939. gada 7. oktobrī galvaspilsētas Rīgas Būvju valdes būvju uzraudzības nodaļai tika saņemts iesniegums no Sv. Franciska Katoļu draudzes vikāra V. Treibšo ar lūgumu atļaut Katoļu ielā 16 izlabot ietvi un veikt asfaltēšanas darbus pagalmā uz betona pamata, darvot jumtus, visām ēkām […]

1940. gada jūnijā padomju pirmās okupācijas laikā baznīcu un tās rīcībā esošos namus pārņēma valsts. Baznīcā mūsdienās esošās ērģeles izgatavotas 1940. gadā. Izgatavotājs bija A. Krāns no Rīgas.

Vēlākā laika pārveidojumi dievnamu skāruši visai maz – lielākās izmaiņas notikušas ar baznīcas vitrāžām, kas ievērojami cieta Otrā pasaules kara laikā. 1944. gadā vācu armijai atkāpjoties, tika spridzināts dzelzceļa viadukts, liela daļa baznīcas vitrāžu tika iznīcinātas.

NKMP arhīvā, pieejamas ziņas par vitrāžām, ko sniedzis mācītāja vietnieks – 1938.-1939. gadā vitrāžas bija deformējušās, tās laboja kāda firma. Kad vācu armija spridzināja tiltu, daudzas vitrāžas tika bojātas. Ap 1957. gadu, no vecajām detaļām sakombinējot, atjaunoja altāra logu vitrāžas. Tad vēl […]

1958. gadā ieliktas jaunas vitrāžas kora (altāra) logos, atkārtojot veco vitrāžu kompozīciju. Tika izmainīti vairāku svēto attēli: vidējā logā tika atveidots “Jēzus Sirds” attēls agrākās Sv. Kristīnes vietā, bet malās Sv. Jāzeps un Sv. Pēteris.

1960. gadā mākslinieka-arhitekta Edgara Slavieša vadībā notika Sv. Franciska baznīcas restaurācija, izmantojot 1900. gada interjera krāsojuma projektus, tomēr ne vienmēr stingri pieturoties pie tiem, kā arī veicot darbu pavirši. Tika atrasti krāsojuma paraugi no Sv. Asīzes Franciska baznīcas Itālijā, uz kuriem norādīja komitejas […]

1965. gadā iegādāti 2 kroņlukturi abās sakristejās. 1968. gadā kombinātā “Māksla” sāka izgatavot vitrāžas draudzes telpas logiem. Arī draudzes telpas dažos logos tika izvēlēti citi svētie, pārējās vitrāžas saglabāja savu sākotnējo veidolu.

1976. gadā vitrāžiste Nora Cēsniece izveidoja Sv. Cecīlijas vitrāžu virs baznīcas galvenās ieejas. Tajā pašā gadā dievnamā tika izveidota elektriskā zvanīšanas sistēma.

1988. gadā torņa smaiļu bumbas bija pilnīgi sarūsējušas, tādēļ uzlika jaunas torņu smaiļu bumbas no plastmasas.

1990. gadā VKPAI darbinieks J. Birzmalis veicis Sv. Franciska Romas katoļu baznīcas fasāžu un interjeru fotofiksāciju.

1998. gada 29. oktobrī ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas rīkojumu Nr. 128 baznīca uzņemta kultūras pieminekļu sarakstā kā vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis ar Nr. 7829 “Sv. Franciska katoļu baznīca”.