Tā kā līdzekļi baznīcas būvniecībai vēl nebija savākti pietiekamā daudzumā, tad būvdarbus varēja sākt tikai 1889. gadā. Par to liecina avīzes “Рижский Вестник” 102. numurā ievietotā Josifa Dubinska atklāta vēstule prāvesta un Rīgas Romas katoļu baznīcas draudzes sindika kungiem:
“Mūs lūdz iespiest sekošo: pārņemts ar dziļas cieņas jūtām, pateicību un pilnīgu uzticību, griežos pie jums ar šādu aicinājumu: sakarā ar Rīgas Romas katoļu ticīgo iedzīvotāju skaita pieaugumu Rīgā un vienīgās katoļu baznīcas neietilpību, kur var ieiet tikai viena desmitā daļa no visiem ticīgiem, rodas vajadzība par citu katoļu dievnama būvi.
Jūsu pienākums un rūpes sameklēt attiecīgu atļauju no valdības, uzcelt dievnamu par ticīgo labprātīgiem ziedojumiem un iecelt speciālu komiteju, kas ziedojumus vāks. Draudzes komitejas sastāvā ietilpst cilvēki, ko ciena sabiedrība un kas izceļas ar savu dievbijību, kā arī ar augstām morāliskām īpašībām.
Komitejas pienākums nav viegls. Tomēr tā jau ir sastādījusi sarakstu, pēc kura notiks labprātīgo ziedojumu vākšana no Rīgas pilsētā dzīvojošiem, kā arī apkārtnē esošiem katoļiem.
Pēc ziedojumu savākšanas komitējas darbs izbeigsies; jautājums par baznīcas būvi ieies nākamā fāzē – projekta izstrādē un darba aprēķinā. Lai šo sapni īstenotu, būvdarbu priekšgalā jābūt cilvēkam ar tehnisko izglītību, lai būtu garantija, ka jaunceļamā baznīca atbilstu inteliģences estētiskām jūtām. Šis pēdējais apstāklis ļoti svarīgs Rīgai, kur jau tik daudz ir dievnamu ar stingru arhitektūras ansambli. Jāsargās, lai neatkārtotos piecdesmitajos gados manāma tendence, kad bez labprātīgiem ziedojumiem vēl lielākas summas (40-50 000 rubļu) atvēlēja valdība. Pēdīgi, kad dievnams bija uzcelts, to nācās pārbūvēt, jo nebija ievēroti visi noteikumi. Pamatojoties uz augstāk teikto, uzskatu par svētu pienākumu vērst jūsu uzmanību uz to, ka piekrītot maniem norādījumiem, jūs iepazīstinātu savas draudzes locekļus un izvēlētu komiteju vismaz 12 cilvēku sastāvā, no kuriem puse būtu kompetenti visos arhitektūras jautājumos.
Kas attiecas uz darbu sākšanu, tad uzskatu, ka būvdarbi sākami tikai tad, kad savāktā naudas summa būs pietiekama, lai dievnamu varētu nobeigt. Sākt darbu ar nepietiekamiem līdzekļiem, cerībā tos ar laiku savākt, būtu nelabojama kļūda, kas slikti atsauktos uz celtni. Ilgāks darba pārtraukums saistīts ar celtnes bojāšanos, lietus, sala, saules un vēja iespaidā. Tas radītu projektā pat daudzas izmaiņas. Bez tam deviņas desmitdaļas ticīgo nav bagāti un līdzekļus nopelna smagā darbā savai iztikai, tāpēc viņu ziedojumi jāpieņem ar vislielāko uzmanību un tālredzību.”