Zvani

Baznīcās zvanus izmantojot apmēram kopš VI gadsimta. Torņi reizē ir gan arhitektonisks akcents, kas baznīcu ļauj pamanīt jau no tālienes, gan arī izdevīgākā vieta zvanu novietošanai. Zvanu izgatavotāji māk izliet tādus zvanus, kuriem atkarībā no masas un diametra ir katram savs tonis.
Sv. Franciska baznīcā svētā Floriana zvanu agrāk zvanīja arī no rītiem. Tagad – pusdienlaikā pulksten 12.00, lūgšanai “Kunga Eņģelis”, un vakarā piecpadsmit minūtes pirms Svētās Mises. Svētdienās un Baznīcas svētku dienās abi zvani iezvana Summas dievkalpojumu apmēram pusstundu pirms tā sākuma. Elektriskā zvanīšanas sistēma izveidota 1976.gadā.
Līdz I Pasaules karam sv. Franciska baznīcai bija trīs zvani. Tos izgatavoja Vācijā, Bohuma biedrībā 1892. gadā, bet uz Rīgu zvanus atveda arhitekts H. Hilbigs.

Svētā Franciska zvans

  • masa: 40 pudi – 640 (655,2) kg [1 puds=16 kg; iekavās – rēķinot pēc mēra 1 puds=16,38 kg=14 krievu mārciņas];
  • akords: gis (Sol#m – soldiēzminors);
  • uzraksts: “Laudo Deum verum, Franciscus est nomen meum” (“Slavēju patieso Dievu, mans vārds ir Francisks”)

Svētā Floriāna zvans

  • masa: 34 pudi – 544 (556,92) kg;
  • akords: H (Si – simažors)
  • uzraksts: “Defunctos ploro. Florianus est nomen meum.” (“Mirušos apraudu. Mans vārds ir Floriāns.”)

Svētās Sofijas zvans (ko neatveda atpakaļ)

  • masa: 28 pudi – 448 (458,64) kg;
  • akords: dis (re#m – rediezminors)

Pirmā Pasaules kara laikā – 1915. gadā visus trīs zvanus aizveda uz Krieviju. 1920. gadā divus zvanus atveda atpakaļ, bet sv. Sofijas zvans pazuda.