Ērģeles

Svētajos Rakstos, īpaši psalmos, varam sastapt “debesu bazūnes” un “eņģeļu taures”. Lai gan ērģeles (un pānflautas utt.[sk. Mūzikas leksikons un Ejiet un Māciet]) bija sastopamas jau Senajā Grieķijā, vairāk gan ar ūdeni darbināmas, tomēr šādā veidā kā liels mūzikas instruments tās izveidojušās tieši kristietībā. Parasti ērģeļu tuvumā varam redzēt svētās Cecīlijas svētgleznu – ērģelnieku aizbildne tajā redzama spēlējam ērģeles, [lai gan vēsturnieki apgalvo, ka viņas dzīves laikā tādas vēl nevarēja būt].
Svētā Franciska baznīcā svēto Cecīliju redzam gan vitrāžā virs ieejas durvīm, gan svētgleznā kora balkonā.
Latvijā diezgan tradicionāli koris izvietojas balkonā, kur dziedātājus netraucē citi ticīgie, viņu balsis aizskan pār citu klātesošo galvām un “koros”, t.i., kora balkonā viņi arī ir tuvāk ērģelēm, bet diriģenta darbība citiem nav redzama. Ja dievkalpojumā ir mazāk cilvēku un pavadījumam tiek izmantots sintezators vai fisharmonija, tad koris izvietojas baznīcā, kā tas parasti ir bērnu korim, uzstājoties svētdienās pusdesmitos. Nereti dziedātājiem jāredz pats ērģelnieks, ja viņš pilda arī diriģenta funkcijas. Vecākos variantos ērģelnieks sēž iesāņus vai arī – ar muguru pret altāri un dievkalpojumam seko, vai nu atmetot atpakaļ galvu, vai palūkojoties īpašā spogulī, kas mūsdienās šur tur kļuvis pavisam moderns – sfērisks vai ar platu leņķi, tādējādi nodrošinot labāku redzamību. Ērģelnieks dievkalpojumam var sekot, palūkojoties gar nošu lapām.
Svētā Franciska baznīcas 22 reģistru ērģeles izgatavotas Rīgā, un draudze tās iegādājās 1900. gadā. Prāvesta J. Volloviča laikā ērģelēm ierīkots motors.